Esi žirafe!

Nevardarbīgās komunikācijas paņēmieni vecāku-bērnu attiecībās 

 


Viens no lielākajiem izaicinājumiem vecāku un bērnu attiecībās ir tieši komunikācija. Un ne tikai ar tīņu vecuma bērniem, bet problēmas vērojamas jau no agras bērnības. Bieži vien vecāki tikai labu gribot, tomēr pasaka lietas tā, ka pazūd atkāpšanās ceļš un kļūst gluži vai neiespējami neieslīgt vainošanā, kritizēšanā un sodīšanā. 

Cik gan daudzas reizes neesi beigu beigās pateicis savam bērnam: “Tu vienmēr …..” (ievietot vajadzīgo), “Kāpēc tu nevari vienkārši darīt/nedarīt to vai to” balsī, kas liecina tikai par vienu ziņu: 'tu esi slikts'. Vai arī attopamies situācijā, kad beidzot esam panākuši, lai bērns dara to, ko gribam, bet jūtamies slikti par veidu, kā to panācām. 
 
Daudziem vecākiem attiecības ar bērniem būtībā balstās uz vienādojumu: tu kaut ko dabūsi/nedabūsi, ja sadarbosies. Un ikdienas komunikācijā bieži parādās attieksme “Es esmu lielāks un spēcīgāks, kā tu, tāpēc darīsi, ko es lieku.”Bet vērtības bērni iemācās daudz tiešāk – caur veidu, kā komunicējam, nevis ko sakām. 

Vai iespējams izmainīt mūsu komunikāciju?


Nevardarbīgā komunikācija ir tieši tāda metode. 'Vardarbīgs' šajā kontekstā saprotams kā tāds komunikācijas veids, kurā sāpinām otru cilvēku ar saviem vārdiem, neuzskatot viņu par mūsu līdzjūtības un izpratnes cienīgu. 

Kad Māršals Rozenbergs attīstīja nevardarbīgās komunikācijas teoriju, viņa uzmanības lokā bija divi jautājumi:
  1. Kas notiek, kāpēc mēs atdalām sevi no mūsu līdzjūtīgās dabas, liekot mums uzvesties vardarbīgi un citus ievainojot?
  2. Kāpēc daži cilvēki paliek saskaņā ar savu empātiju pret citiem pat visgrūtākajos un sarežģītākajos apstākļos?
Pārsteidzoši izrādījās, cik šajā problēmā liela nozīme ir tieši vārdiem un valodai. M.Rozenberga izstrādātais nevardarbīgās komunikācijas paņēmiens palīdz uzturēt izpratnes pilnu saikni ar otru cilvēku, pat ja viņš neko nav par šo metodi dzirdējis.
Tā vietā, lai reaģētu kā ierasts, automātiski, mūsu vārdi kļūst par apzinātu atbildi, kas balstīta mūsu apziņā par to, ko uztveram, jūtam vai vēlamies. Mēs spējam izteikties atklāti un skaidri, vienlaikus izrādot citiem cieņu un empātiju. Mēs spējam sadzirdēt savas vajadzības un arī otra cilvēka vēlmes.



Galvenais uzdevums nevardarbīgajā komunikācijā ir saglabāt apzinātību. Šim procesam ir 4 soļi:
  1. novērošana
  2. sajūtas
  3. vajadzības
  4. prasība.
Varbūt jums nebūs jāizmanto visi 4 soļi katrā sarunā, bet svarīgi tos visus zināt. Katrā no soļiem jūs varat būt vienā no trīs stadijām:
  • iekšēji vērojot savas sajūtas, vajadzības, prasības
  • izsakot šīs savas sajūtas, vērojumus, vajadzības, prasības
  • saņemot no otra atbildi par viņa sajūtām, vajadzībām, prasībām.
Nevardarbīgā komunikācija palīdz arī vairot mūsu vārdu krājumu, precīzāk raksturojot savas sajūtas un vajadzības. Tā, piemēram, sajūtas varētu būt: priecīgs, laimīgs, sajūsmināts, bēdīgs, izmisis, norūpējies, nožēlojams, uztraucies u.c. Bet vajadzības: klusums, miegs, ēdiens, autonomija, atbalsts, harmonija, skaidrība, izpratne, novērtējums, vēlme spēlēties, palīdzība, vides izmaiņas utt. 

4 soļi darbībā 

 

1. Novērošana

Ko tu faktiski redzi, dzirdi vai atceries, pats fakts, nevis tava interpretācija par to. Iztēlojies sevi kā videokameru – kamera neredz “ķircināšanu”, tā redz, ka viens bērns otram no rokām paņēmies rotaļlietu. Tā neredz “slinkumu”, bet gan tikai to, ka vannasistabā uz grīdas samesti slapjie dvieļi un netīrā veļa.
Tā vietā, lai teiktajam piešķirtu savu interpretāciju, saki:
“Kad redzu dvieļus uz grīdas...”
“Kad dzirdu tevi sakām, ka māsa...”
“Redzu, ka paņēmi lelli no māsas rokām...” 

2. Sajūtas

Šajā solī apraksti, kā jūties attiecībā uz to, ko tikko novēroji. Piemēram, “Es jūtos..., jo...”, nevis: “Tu man liec justies ...”. Šis solis nozīmē, ka tu uzņemies atbildību par savām sajūtām, saprotot, ka tā pati uzvedība citā situācijā varētu tevī izraisīt pavisam citu reakciju.
“Es jūtos apjukusi un dusmīga, jo atceros, ka sarunājām – pēc pusdienām netīrie trauki tiks novākti.”
“Vai tu jūties dusmīgs par to, ka redzi viņu lietojam tavu atskaņotāju, tāpēc, ka lūdzi viņai to nedarīt?”
“Vai tu esi nepacietīgs tāpēc, ka kādam citam ir priekšroka?” 

3. Vajadzības

Jo vienkāršāka un fundamentālāka vajadzība, ko formulējam vai saprotam no otra, jo dziļāka iespējamā komunikācija. Vajadzība pēc 'atņemtās' mantiņas ir pārāk vispārīga un gaistoša, bet vajadzība tikt iekļautam rotaļu procesā ir dziļa, patiesa un saprotama ik vienam.
Liela daļa neverbālās komunikācijas sastāv no šādas savu un citu vajadzību iztulkošanas un formulēšanas daudz dziļākā līmenī, tuvāk vajadzības būtībai. Tāpēc vienmēr var atkārtoti jautāt sev un citiem: kas ir tā vēlme/vajadzība/vērtība, pēc kā mēs tiecamies?
“Man svarīgi, lai mūsu māja ir mājīga un ērta, un kamēs visi rūpējamies par to kopā.”
“Vai tu vēlies, lai citi saprastu un respektētu tavu vajadzību pēc privātuma un vienatnes?”
“Vai tā izskatās pēc interesantas rotaļlietas un tu gribētu ar to paspēlēties?” 

4. Prasības

Konkrētas, izdarāmas darbības, kuras pieprasi, lai bagātinātu savu dzīvi. Bet svarīgi tās formulēt pozitīvā veidā - “darīsim”, nevis “ne-darīsim”.
Tā vietā, lai teiktu: “Neizmētā savas mantas pa grīdu”, labāk saki: “Sakārtosim tavas mantas kastē, lai mums būtu liela brīva vieta, kur spēlēties rīt no rīta.”
“Vai mēs varētu vienoties par to, kā sadalīt pienākumus mājās? Parunāsim tagad vai vēlāk šodien?”
“Vai vēlies ar māsu izrunāties un vienoties par to, kā aizņemties lietas vienam no otra?”
“Varbūt mēs varam parunāt ar brāli un vienoties, cik ilgi viņš vēl spēlēsies un kad būs tava kārta?”


Nevardarbīgā komunikācija ir svarīgs aspekts pozitīva noskaņojuma un labu attiecību veidošanai ikvienā ģimenē. Skaļi uzkliedzot kaut ko no sērijas “Tā tas tagad būs, jo es tā teicu”, varbūt uz brīdi sniegs tev atvieglojumu, bet vai tas palīdzēs panākt to, ko patiesi vēlies? Un svarīgākais – vai tas palīdzēs veidot laimīgu ģimenes vidi, kur cilvēki viens otram uzticas un jūtas saprasti?

Ļoti svarīgi ir arī ne tikai ieklausīties bērnā un censties saprast un formulēt viņa vajadzības, bet ieklausīties arī sevī, jo kā gan tu vari rūpēties par citu vēlmēm, ja neesi parūpējies par savējām? Kad pēdējo reizi tu spēji ieklausīties savā bērnā netraucēti? Kas tev nepieciešams, lai tu to varētu darīt? Vai tev vajag vairāk atbalsta, kādu klusuma brīdi, vai varbūt vispirms jāuzliek ūdens savai ikrīta rituālajai kafijas krūzei? Ja tu necienīsi savas vajadzības un vēlmes, tās var necienīt arī apkārtējie.

Lai gan šis process izklausās vienkāršs, tas prasa laiku, kamēr to apgūsti praksē, bet bērni to var sākt mācīties jau bērnībā! Nāc pats un piesaki bērnus praktiskajām nodarbībām un mācīsimies kopā! Bērni - caur radošām aktivitātēm un spēlēm, bet vecāki – daloties pieredzē un meklējot risinājumus, lai uzlabotu savu komunikāciju ģimenē tā, lai visi justos sadzirdēti, saprasti un mīlēti! 
Žirafu skola


Avots: http://www.nonviolentcommunication.com

Nav komentāru: