Gaļu - tikai aptiekā un pēc receptēm?






Autors: ārste, lektore, sertificēta ajūrvēdas uztura speciāliste Guna Vilks
Gaļa daudzās ģimenēs ir neatņemama ēdienkartes sastāvdaļa. Ierastākais izvēles pamatojums – no tās organismam visvieglāk uzņemt visu vajadzīgo. Neapšaubot gaļas augsto uzturvērtību, ājurvēda tomēr rosina rēķināties arī ar tās iespējamo kaitējumu cilvēka svarīgākajam uzdevumam – garīgi pilnveidoties.

Veģetārs uztursMūža ritumā ikvienam no mums pamazām veidojas noteikta pamatvibrācija, ko ietekmējis viss, ko esam ielaiduši sevī. Pieredze liecina: pēc klasiskās mūzikas skaņdarba noklausīšanās nereti gribas apskaut pasauli beznosacījumu mīlestībā, pēc rokkoncerta – kādu iekaustīt. Uzturā ilgstoši lietota gaļa vairo rupjo vibrāciju uzturētu agresivitāti, turpretī augu valsts barība to mazina. Tāpēc nav vērts slavēt veģetāriešus vai mudināt gaļēdājus mainīt ieskatus par ēdienu – katram tiesības dzīvot tādās vibrācijās, kas sekmē tuvošanos nospraustajam mērķim. Ja virzīšanās pa karjeras kāpnēm vai cita veida pašizpausme prasa lielāka sienu caursitību, gaļas maltītes ir pašā laikā. Taču, tiklīdz cilvēkā mostas vajadzība pēc garīgām praksēm un atrisināt samilzušās problēmas, tādas vibrācijas kļūst par rupju – vajag ko smalkāku.

Jāatceras: visās dzīves jomās mēs piesaistām tādus notikumus un cilvēkus, kas vibrāciju ziņā līdzīgi mums. Dažreiz nesaprotam: nevienam virsū nebraucu – kāpēc mani nepārtraukti aiztiek un tramda? Tāpēc, ka paši tā vibrējam –
- satvisko (augšupceļošo), 
- radžisko (izdzīvošanu nodrošinošo) vai 
- tamasisko (lejupvelkošo) enerģiju līmenī, ko nosaka arī uzņemtā pārtika.

Tāpat jāņem vērā arī apsvērums, ka pēc ājurvēdas ieskatiem gaļa ir smaga, grūti sagremojama barība. Jo apjomīgāks un kustībās gausāks dzīvnieks, piemēram – vērsis, jo lēnāk un negribīgāk organisms pārstrādā tā gaļu, tāpēc šajā procesā rodas vairāk toksīnu jeb amas. Īpaši tas attiecināms uz cūkām – ne vien tāpēc, ka tās ir smagnējas, bet arī tālab, ka šiem dzīvniekiem ļoti slikti attīstīta limfātiskā sistēma, un šī informācija ietekmē arī gaļas ēdājus.

Nediskutējms tabū ājurvēdā ir govs gaļas lietošana uzturā – vēdas pauž, kas tas ir tikpat kā ēst savas mātes – dzīvības devējas un pārtikas nodrošinātājas miesu.

Vēdās, kas ir sens gudrības un zināšanu avots, uzsvērts – neviens garīgais ceļš ar gaļas ēšanu nav savienojams. 

 

Ja ir pārliecība, ka gaļa uzturā vajadzīga

  1. Lietot tikai kvalitatīvu – vēlams, bioloģiski audzētu dzīvnieku – gaļu. Saldēta gaļa ir īpaši tamasiska.
  2. izvēlēties pēc iespējas mazāka un vieglāka dzīvnieka gaļu; vēdās daļēji atļauts pārtikai nogalināt kazas, zaķus, paipalas.
  3. Ēst gaļu ne biežāk kā reizi mēnesī, sagatavojot to ar došai atbilstošajām garšvielām. 
Pitai (ja citādi nevar) piemērotākā ir baltā gaļa (vista vai trusis) ar atvēsinošajām garšvielām (fenhelis, dažreiz – krustnagliņas, kardamons). 
Vātai – vistas sarkanā gaļa, jo tā nomierina – ar sildošajām (ingvers, čili) vai vājo gremošanu uzlabojošajām garšvielām (fenhelis, koriandrs, dažādi zaļumi). 
Kaphai – baltā, proteīnus nodrošinošā gaļa ar gremošanu stimulējošajām garšvielām (daudz ingvera, pipari, čili), lai apēstais nepārtop klucī, kas spītīgi pretojas pārstrādes procesiem.

Izņēmumi, kur pat ājurvēda atzīst gaļas lietošanu

  1. Ja organismu novārdzinājusi smaga slimība – ar gremošanu veicinošām garšvielām (ķimenēm, koriandru, melnajiem un sarkanajiem pipariem) bagātināts vistas zupas buljons, rēķinoties, ka tas veicina audu atjaunošanos.
  2. Ja izdzīvošanai nav citu iespēju, kā vien dzīvnieku nogalināšanas ceļā iegūstama pārtika. Te attiecas arī ļoti fiziski smags darbs lielā aukstumā.

Ājurvēda gaļu nenoliedz, taču nerekomendē.

Par pārmēra baudām dārgi jāmaksā


Gaļēdāju ierastākais arguments: mūsu senči, ēdot dzīvnieku miesu, darbos varēja kalnus gāzt; vai mēs sliktāki? Noteikti ne, taču varbūt tomēr esam aizmirsuši, ka tālajiem priekštečiem bija arī īpaši rituāli, kuros tika aizlūgts par dzīvniekiem, kurus nogalināja ēšanai. Mēs tikpat kā nepadomājam, ka, liekot iepirkuma ratiņos katras dienas maltītei paredzētus gaļas gabalus, netieši tomēr kādai Dieva radībai dzīvību laupām, savu saistību ar to parasti pat neapzinoties. Tāpat visbiežāk esam aizmirsuši, ka senajā lauku sētā visai saimei tika audzētas tikai daži gaļas lopiņi. Ar cūkas žāvējumu bija jārīkojas taupīgi, lai pietiek visam gadam, galvenokārt ziemai, jo pēc savas iedarbības gaļa ir sildoša. Reti dabūjamas delikateses un izdzīvošanas nepieciešamība apvienojums. Turklāt, ja visu dienu jāstrādā mežā, gāžot kokus, parasti jau nav lielas vajadzības vienlaikus sevi pilnveidot arī garīgi – pietiek ar to, kas dara izturīgāku un fiziski spēcīgāku.

Vairākumam cilvēku, kuriem ierastākā darbavieta ir datorkrēsls, gaļa tomēr vairāk ir baudas avots, nevis nepieciešamība. Bet bauda nogalināt, lai kā to traktētu, ir mazliet saistāma ar nekrofīliju. Gūt prieku, ietverot savā biolaukā varmācīgi nogalinātas dzīves radības vibrācijas – viela pārdomām, vai tas mums tiešām vajadzīgs. Pēc ājurvēdas ieskatiem katram, kurš atnāk uz zemes, jau tā līdzi ir pamatīga karmas nasta, un gaļas ēšana tikai padara to vēl smagāku. Mūsdienu skatījumā tā būtu ieboldēšana jau uzrakstītam tekstam. Tāpēc daudzi veģetārieši uzskata, ka vispareizāk būtu gaļu pārdot tikai aptiekās. Un pēc speciālista izrakstītas receptes.

Ja šādus apsvērumus grūti samērot ar neapstrīdamo patiesību, ka gaļa ir piemērotākais fiziskā ķermeņa nodrošinātājs ar vajadzīgajām uzturvielām, mierinājumam der praksē pārbaudītais apgalvojums, ka jebkuru no gaļā rodamajām minerālvielām, aminoskābēm, vitamīniem un citām vajadzīgajām sastāvdaļām iespējams aizvietot ar pareizi izvēlētiem augu valsts produktiem. Vēdu izgaismotais Dieva plāns rosina pieņemt: cilvēkam būs jāpārdzimst par katru no dzīvniekiem, ko viņš apēdis. Un izklāsta augu valsts principu – upurēt sevi, lai dzīvajai radībai šajā nepārtrauktajā mainībā būtu labi.

Vēdas nevienam neko strikti neuzspiež, tikai rekomendē atteikties no pārtikas, kas var radīt jaunas problēmas vai saasināt jau iegūtās. Atgādinot, ka bieži tās ir pat vajadzīgas, lai cilvēks būtu spiests paanalizēt savu dzīvi un izšķirties tajā kaut ko mainīt. Tāpēc veģetārisms neder visiem, un daudziem cilvēkiem līdz zināmam laikam gaļa ir pat nepieciešama.

Balts mēles aplikums, kaka, kas grimst ūdenī, nogurums jau pamostoties – tā organisms visbiežāk aicina pārdomāt gaļas nepieciešamību uzturā.

Nepieļaujamās kombinācijas ēdieniem ar gaļu

  1. Gaļa nesader ar piena produktiem, jo tie pārsvarā ir atvēsinoši, turpretī gaļa – karsējoša. Šāds salikums rada ķermenim šoku, bet tādā stāvoklī ne aukstais, ne karstais netiek pilnvērtīgi sagremots, taču intensīvi veidojas toksīni – ama. Picas, burgeri, maltās gaļas mērce vai pelmeņi ar krējumu – pazīstamākie līdzekļi veselības bojāšanai.
  2. Divējas dzīvnieku olbaltumvielas vienā ēdienreizē – gaļa ar zivīm – rada toksīnus, kas nikni bloķē ķermeņa enerģētiskos kanālus.
  3. Gaļa nedraudzējas ar medu.
  4. Ar gaļu nesader etiķis.
  5. Jo laukā karstāks, jo ēdienkartē neiederīgāka ir gaļa.

Jo vairāk amas organisma atkritumu tvertnē iekrājam, jo biežāk jāaicina talkā kāds vīruss, lai uzgriež kārtīgu temperatūru un šos draņķus sadedzina.

Noņemot lieko, neatstāt bez nepieciešamā


Lielākā problēma, atsakoties no gaļas, saistīta ar dzelzs deficīta veidošanos. Ja protam uzņemt dzelzi tikai no gaļas, uz ierasto apstākļu maiņu organisms var reaģēt ar anēmiju. Tāpēc izlemšana par veģetāro ēdienkarti nekādā gadījumā nenozīmē tikai atteikšanos no gaļas, bet pārdomātu plānu jau piesārņotā ķermeņa attīrīšanai un tā nodrošināšanai ar visu attīstībai vajadzīgo, arī dzelzi. Tās avotu ļoti daudz – ķirbju sēklas, pētersīļi, maltītes gatavošana čuguna katlā. Taču jāraugās, lai šādā ēdienā nebūtu daudz kalcija. Biezpiens ar pētersīļiem – ne dzelzs uzsūksies, ne kalcija, turpretī C vitamīna piedeva dzelzs uzsūkšanos veicina.

Tikpat lielas uzmanības vērti ir daudzi aspekti, kas saistīti ar pāreju uz veģetāro uzturu. To sākt bez konsultēšanās ar speciālistu un neņemot vērā katra individuālās īpašības, nozīmē pakļaut sevi riskam ieguvuma vietā var nopietni sabojāt veselību.

Ja izlemts atteikties no gaļas, jārēķinās: ikviena no došām uz šādu izvēli reaģē atšķirīgi.

Joga – iemāca sazemēties, būt sasaistē ar brīdi, kurā dzīvojam, ļaut pašam nodrošināt to, ko piedāvā gaļa. Taču saprotot, ka stabilam un vieglam iespējams būt arī savā apziņā, cilvēks agrāk vai vēlāk nonāk pie veģetārisma.

Vātām, kuras parasti ēd haotiski, pāriešana uz veģetāru pārtiku lielākoties grūtības nesagādā, jo šai došai piederīgie allaž gatavi pārmaiņām, arī ezotēriskiem meklējumiem. Lielākā kļūda – būdamas vieglas, vātas aizmirst, ka gaļa palīdz sazemēties, kas viņām ļoti vajadzīgs. Pārejot tikai uz satvisku ēdienu, bet nemainot domāšanas ievirzi un turpinot līdzšinējo dzīvesveidu arī citās izpausmēs, vātām var aizbraukt širmis – piemēram, cilvēks kļūst aizmāršīgāks, trauksmaināks, viņam sākas anēmija, uzmācas nemotivēts nogurums. Tas norāda, ka organisms ziņo: attīrīšanās sākusies, taču nav pietiekami pārdomāts, ar ko aizstāt ierasto pārtiku. Ja līdz šim pusdienās ēsta kotlete ar salātiem un griķiem, bet tagad vairs palikuši tikai griķi ar salātiem, ēdiens nav kļuvis veselīgāks, jo tajā trūkst proteīnu, ko tik bagātīgi satur gaļa. Vātas to nedrīkst atļauties. Tām arī nepietiek tikai ar vienu gaļas aizvietotāju – jāiemācās iekļaut uzturā vairākas atšķirīgiem olbaltumiem bagātas produktu grupas. Ik dienu pa niekam no katras, līdz saņemtas gan visas organismam nepieciešamās aminoskābes, gan pārējās uzturvielas. Gaļā vērtīgais ir nosacīti vienuviet, taču augu valstī katrā produktā ir citādi proteīni, vitamīni, minerālvielas. Lai rastos vēlamais veselums, jāprot šīs ēdamlietas atrast un pareizi izkārtot. Vātām svarīgi ik pa laikam likt galdā maltītes, kas iezemē, piemēram, sēnes. Tās pieder smagajiem ēdieniem – ir pat tamasiskas kā gaļa, taču – dabas produkts, kas nodrošina atsvaru kāpinātajam trauksmainumam.

Pārdomāti un piemērotās devās iekļaut ēdienkartē pākšaugus ar ķimenēm un asefoetīdu, mungdālu, piena produktus, riekstus un sēklas, graudaugus – tas attiecas ne tikai uz vātām, bet uz visām došām.

Pitas visbiežāk meklē uz atrod argumentus par labu gaļai, kaut tieši šai došai veģetārais uzturs ir vispiemērotākais. Pitās ir pārmēra daudz agresivitātes – slēptas un neslēptas, arī tāds nešpetnums, ko cilvēkam sevī grūti atpazīt. Agresīva impulsivitāte saistās ar skābu garšu, un pitām skābuma ir pārpārēm. Kaut arī gaļa kā uzturviela daudz skābes nesatur, gremošanas procesā sabrūkot tās aminoskābēm, organismā rodas skābes atlikumi, kas ļoti vairo agresivitāti.

Kaphas, kas tāpat ir gana piezemētas, atsacīšanos no gaļas parasti neuztver kā problēmu – vairāk viegluma tām ir pa prātam.

Taču jebkurai no došām atteikšanās no gaļas nav modes untums vai visiem iesakāms dzīves kvalitātes uzlabošanas priekšnoteikums. Daudzu fizisko rādījumu ziņā, piemēram, anēmijas slimnieku skaita salīdzinājumam, veģetāriešu veselība nav labāka kā gaļēdājiem. Galvenās atšķirības saistās ar apzinātās izvēles atspoguļojumu tajās vibrācijās, kas piesaista dvēseli un garu augšupceļošiem notikumiem un cilvēkiem. Ja tas ir svarīgi, agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad no gaļas gribas atteikties.

Nenopietna, mazliet nopietna anekdote


NLO sagūsta cilvēku – uzved augšā, izskenē smadzenes, visādi notestē un izpēta, neskopojas ar informāciju, kas sniedz atbildes uz visiem viņa jautājumiem. Sēž gūsteknis laimīgs un apskaidrots, tad jautā, kāpēc neatbraucat pie mums biežāk un neizstāstāt arī pārējiem šīs nenovērtējamās gudrības. Atbilde skan: kamēr vēl esat mežoņi un ēdat gaļu, šāds dialogs nav iespējams. 

Autors: Guna Vilks

Labas veselības zināšanas ar ajūrvēdu

Nav komentāru: